No balles apmeklējuma līdz dzīvei Itālijā četros mēnešos

Publicēts oriģinālversijā žurnālā JAUNS OK, 2025. g. oktobra numurā

Šogad (raksts rakstīts 2025. g.) maijā dzīvoju Rīgā, septembrī jau Turi. Un nē, tas nav saistīts ar kādu romantisku aizraušanos. Ja nu vienīgi ar burratu un olīvkokiem. Bet vispār viss sākās tālajā otrajā kovidziemā, kad neizturēju to visu, kas pie mums Latvijā notiek, un burtiski aizbēgu pārziemot uz Sicīliju (atgādinājumam, runa ir par 2021. gada ziemu). Tur arī dzima pārliecība un vēlme kaut kad pārcelties uz Itāliju. Jo nu skaidri tak zināms, ka siltumā veciem kauliem vieglāk… Taču toreiz janvāra vidū atgriezos Latvijā, jo Rīgā gaidīja dzīvesbiedrs, mamma, dēls un 2 kaķi, un dzīve ‘’ierāva’’ savā ikdienas virpulī, taču zempaziņa turpināja domāt par šo Itālijas faktoru (lieki teikt, ka nākamā Latvijas ziema fiziski šķita absolūti neizturama).

Un tā nu es turpināju katru gadu vairākas reizes doties gan uz Itāliju, gan rudeņos tieši uz Sicīliju. Bet šogad, pavasarī, kad biju pie Gardas ezera, kad manā telefonā iegaismojās ziņa ‘’Čau, cik saprotu, tad abas cīnamies ar itāļu valodas Pūci (Duolingo)!? Es pārsvarā dzīvojos un strādāju Itālijas dienvidos… Tev arī Itālijas plāns, vai gribi tikai valodu apgūt!?’’. Zanda. Bijam tikušās un iepazinušās modes pasākumu backstage. Nākamajā dienā es biju nopirkusi vienvirziena biļeti maija sākumā uz Bari. Un nevis tikai lai aizbrauktu izbaudīt Apūlijas labumus, bet uz BALLI, uz īstu balli kurā ir black tie dreskods. Mana sirds vienkārši gavilēja, jo nu cik bieži Latvijā reāli tu vari uzvilkt vakarkleitu, uz džinsu un džemperu fona nejūtoties pārpucējies pat operas pirmizrādēs. Un to var saukt par manifestēšanu, domu spēku vai likteni, bet joprojām atceros to sajūtu, kad skatījos Zandas Instagram un pie sevis nodomāju, kā es gribētu reiz būt tajā ballē.

Neliels action sākas jau pirmajā lidojumā, jo lidmašīnas izlidošana aizkavējas gandrīz stundu, bet es šoreiz, neraksturīgi sev, esmu paņēmusi abus lidojumus ar pusotru stundu pa vidu (šis ir atgādinājums tā nedarīt…). Par laimi, Ryanair salona komanda ir laipna un atsaucīga, pirms nolaišanās iesēdina mani pirmajās krēslu rindās, un tā kā Vīnes lidostā nav jāčekojas no jauna, kā bulta esmu izšāvusies no savas lidmašīnas 8 minūtes pirms beidzas iekāpšanas laiks nākamajā, un par laimi mans Bari reisa gate izrādās tieši blakus (vēl tāds sīkums, ka ar tā saucamo lēto aviokompāniju abi lidojumi tiek operēti caur piesūcekņu vārtiem (loading bridges)). Bet nu stresiņš bija, jo tik ļoti gribējās šodien nokļūt galā. Te pie reizes jāceras, kā 2020. gada pavasarī uz mēnesi tikai aizliegti visi reisi no/uz Rīgas lidostu, tā WizzAir tiešo reisu uz Bari vairs neatjaunoja (un saistībā ar Rīgas lidostas izmaksām arī pārējos maršrutus šobrīd ir aizvēris). 

Ir pirmās maija dienas, bet izkāpjot no lidmašīnas Bari, pretī uzvirmo silts un maigs dienvidu gaiss, lidosta ir maza, daži soļi, un jau esmu ārā. Mani sagaida jautra un smaidoša kompānija - Zanda, viņas meita Madara un Madaras draugs Mikelandželo, aka Miks, un protams, svētie proseko burbuļi! Pa taisno no lidostas visi tiekam aizvesti pusdienās pie jūras, man no saules, siltuma un smiekliem jau ir tik labi, ka varētu palikt šeit pavisam. 

Atkāpei, 7. maijā es ielidoju Bari, un 4. septembra vakarā buss, pilns ar mīļākajām mantām, mani un kaķi, ieripoja Turi pilsētā. Sveika, Apūlija!

Tad sākās sarežģītākais un nedaudz strespilnais process (jeb kā 3 mēnešu laikā tikt vaļā no pusdzīves) - vajadzēja pārdot lielāko daļu mēbeļu, gleznu, drēbju un visu citu, ko iespējams uzkrāt, dzīvojot 110 kvadrātmetru dzīvoklī, īrētā pie tam. Šoreiz arī pamatīgi pieķēros ģimenes bibliotēkai, kuru visu laiku rūpīgi visu pārvedu no dzīvokļa uz dzīvokli, atstājot līdzņemšanai tikai tās grāmatas, bez kurām nevarēju iedomāties dzīvi. 

Man visu vasaru, kamēr norisinājās šie procesi, sevī bija tik pilnīgs miers un pārliecība, kas mani pašu pārsteidza. Likās, ka es esmu izvēlējusies ceļu, kas man ir paredzēts, uz ko mani dzīve ar saviem notikumiem pēdējā pusgada laikā izteikti bīdīja, un tāpēc rīkojos ar pārliecību, ka viss saies, kā draugu bērni mēdz teikt. Un nē, es nebraucu ar kādu iekrātu kapitālu vai drošības spilvenu. Mani dzīvē vienmēr ir vadījusi pārliecība, ka tajā brīdī, kad mēs izvēlamies kādu ceļu, vai mērķi, un esam ar sirdi par to pārliecināti, no augšas mums tiek iedoti veidi un instrumenti, kā to piepildīt. 

Jā, es kopš 2021. gada ziemas domāju, vēlējos dzīvot Itālijā, bet es biju tik ļoti pieķērusies mūsu Mieras ielas dzīvoklim, ka tas mani turēja ciet. Šogad aprīlī, atlidojot no Gardas ceļojuma, braucot pa naksnīgajām ielām māju virzienā, man galvā ieskanējās ‘’šis viss (apkārt) nav par mani’’. Es atbraucu mājās, apsēdos mūsu skaistajā, baltajā dzīvoklī, kur visu biju iekārtojusi ‘’no nulles’’, un sapratu, tas, ko man tiešām vajag, ir Mona, mans baltais kaķis (Mona ienāca manā dzīvē pateicoties Zandas Paeglītes rūpei par dzīvniekiem un viņas Zanimal Hope) un viss. Atlaidu domu par dzīvokli.

Un tas bija brīdis, kad tālāk viss sakrita savās vietās zibens ātrumā. Bet, atpakaļ pie notikumiem, kas iedeva superspēcīgu impulsu ne tikai gribēt, bet arī saņemties un riskēt mainīt savu dzīvi. Tās astoņas dienas Apūlijā maijā atgādināja nokļūšanu kādā filmā. Un režisors bija ieplānojis vērienīgu scenāriju. Lieki teikt, ka es savai lomai ļāvos no sirds un ar baudu. Maijs Apūlijā ir košs, krāsains, ziedu un plaukstoša pavasara smaržu pārpilns. Acis priecē bugenvillijas, oleandri, zem olīvkoku birzīm zied magones un pļavas puķes, reibinoši smaržo Sicīlijas jasmīns, lauki starp olīvkoku birzīm un jūras piekrasti burtiski “sprāgst” ziedos. 

Neliels kuriozs ir, ka es neēdu jūras veltes (ne tad un ne tagad), un pārcelties uz reģionu, kur tas viss ir tik tuvu un bieži galdā, nu ir smieklīgi, vai ne? Bet, nekad nesaki nekad, un varbūt pēc kādiem gadiem…. Paldies Dievam, ka te ir arī gardi grilējumi un vispār iešana ciemos pie sava miesnieka uz veikaliņu ir ceļojums uz gardēža svētnīcu.

Balle. Venusio Gala Ball 2025. Balle bija kaut kas brīnišķīgs, kungi smokingos un dāmas vakarkleitās. 4-kārtu mūzika, pulcēšanās un kokteiļu laikā džeza trio spēlēja trīsdesmito gadu mūziku, pēc vieglām vakariņām, kuras pasniedza viesmīļi baltos cimdos, sekoja valšu tūre dzīvās mūzikas pavadījumā. Pēc valšiem darbība pārcēlās uz pils pagalmu, kur tika grilēti dažādi gardumi, un norisinājās itāļu folkdejas ar Gruppo Folk 2000 (lielisks veids, kā mazliet vakariņu pastu pakustināt), un finālā, tiem, kuru ballēšanās spars vēl nebija izsmelts - DJ vienā no pagraba zālēm (šogad es nenoturējos tik ilgi, bet ir apņemšanās nākamajam gadam).

Vissirsnīgākā pateicība balles saimniekiem Mikelandželo un Madarai, viņi tik daudz enerģijas un izdomas bija ieguldījuši, lai visiem balles viesiem (un to nebija maz, ap 60 - 70 cilvēku) būtu prieks, sarūpējot tik dažādas izklaides, izmeklēti gardas vakariņas, iespēju baudīt muzikālos priekšnesumus, vienvārdsakot īstā itāļu svētku svinēšanas garā!

Viņi arī bija izdomājuši fantastisku programmu saviem ārzemju viesiem, jo uz balli ieradās gan Mika Oksfordas studiju laika biedri - kāds lidoja no Portugāles, no Anglijas, Kanādas un Azerbaidžānas - gan vietējie itāļi. Pirms balles iepriekšējā vakarā bija vakariņas, kā paši smējās, starptautiskajiem viesiem, un draugu iepazīšanās vakars, arī vienā no pils zālēm. Un, protams, valša soļu atkārtošana pirms lielā vakara. Dienās pēc balles baudījām vīnu Bufano Sirose Wine dārzos mazā jaukā pilsētiņā Locorotondo, jūras veltes Monopoli, kokteiļus Polignano a Mare un izcilākos grilējumus La Tradizione – Fornello Pugliese, kas atrodas Sammichele di Bari.

Manas ciemošanās laikā sanāca arī apmeklēt vietējo tirgu, kas pilsētā norisinās piektdienās, galvenajā stāvlaukumā, un tad tur var nopirkt visu, sākot no veļas un beidzot ar pārtiku. Es nobaudīju nu nereeeeeāli gardas zemenes (1 EUR kastīte, kas nebija maza) un sulīgas aprikozes (kilograms apmēram bija 5 EUR). Un tā gandrīz nemanot bija palidojušas 8 dienas, un pienācis laiks krāmēt koferi atpakaļceļam, ko man tik ļoti negribējas darīt.

Brauciena izskaņā es biju apņēmusies sākt ziemot Turi, taču dzīve, kā jau liela māksliniece, bija ieplānojusi man ko citu (jeb arī es jau savā galvā biju gatava savam jaunajam ceļam). Maija beigās izrādījās, ka manas teju 10 gadus ilgās partnerattiecības ir izirušas, un tas bija brīdis, kad man sevī bija simtprocentīgi skaidrs, es uz Itāliju braucu pavisam! Vai nu tagad, vai (visticamāk) nekad. 

Viss jūlijs un augusts pagāja finišējot Rīgas darbus, un pa vidu tam satiekoties un atvadoties no draugiem. Interesanti bija tas, ka izņemot burtiski pāris cilvēkus, mans paziņojums, ka ‘’pēc mēneša es pārceļos dzīvot uz Itāiju’’ nevienu nepārsteidza. Tādā ziņā, ka visbiežāk dzirdētā atbilde bija, ‘’jā, tas ir Tavs’’, ‘’forši, mums prieks par Tevi’’, ‘’Tu tur iederies’’ un tamlīdzīgi. Un viņiem taisnība, esmu ekspresīva, priecājos par dzīvi, daudz smejos! Man prieks, ka esmu tik tuvu kultūras objektiem, man kā fotogrāfei, acs dzīvi pārsvarā tver potenciālajos kadros. Bari ir sava opera, Teatro Petruzzelli, kur, piemēram, 2026. gada maijā viesosies Berlīnes filharmoniķi ar Rikardo Muti aiz diriģentra pults. Iespējas aizlidot uz izstādēm Romā, Turīnā vai Milānā, ir līdzīgi kā iekāpt autobusā uz Kuldīgu. Labi, es nedaudz pārspīlēju, lidojums ir ap 1 h, bet autobusa brauciens uz Kuldīgu 3,5, bet biļete tikai nedaudz dārgāka. 

Mana ikdiena rit salīdzinoši nelielā pilsētiņā, kas ir 30 km no Bari, Turi. Līdz Bari lidostai ir 45 km, Adrijas jūra 20 km, Jonijas jūra ar savām smilšu pludmalēm un kristāldzidro ūdeni, ap 100 km (bieži dēvēta par Salento Karību jūru vai Maldivām). Turi iedzīvotāju skaits ir ap 12 000 (2024. g. beigas).

Iespējams, ka Turi vislabāk pazīsti dēļ slavenajiem “Ferrovia” ķiršiem, kuriem veltīti arī ikgadējie svētki jūnijā. Šajā laikā pilsētiņa piepildās ar krāsām, dziesmām un vietējām delikatesēm. Vēsturiskais centrs, ar šaurajām, baltajām ieliņām un klusajām pagalmu ejām, glabā stāstus par senajiem laikiem, bet Svētā Oronco (Festa di Sant'Oronzo) svētki atgādina par dziļajām vietējām tradīcijām un ticību.

Svētki vispār ir liela reģiona daļa. Piemēram, nākamajā dienā kad ierados, pilsētā sākās 3 dienu svētki, Festa del Borgo Antico e sagra delle delizie Turesi, kur vienu vakaru pils laukumā uzstājās 2 dažādi komiķi, nākamajā vakarā bija folk dejas, un to visu noslēdza 80-gadu disko mūzikas koncerts ar grupu Vega 80. Un to visu katru vakaru pavadīja iespēja nogaršot reģiona gardumus. Pie tam, vakarā pirms sākās svētki, citā vecpilsētas laukumā uzstājās simfoniskais orķestris ar solisti. Lieki teikt, ka abus vakarus, neskatoties uz to, ka nevienu nepazinu un biju viena, lieliski izdejojos....un jutos bezgala laimīga.

Vienā vakarā Bari, pēc izstādes apmeklējuma, ar draugiem lēni devāmies uz kādu aperitivo vecpilsētā, un ieklīdām skvērā, cilvēki laiski sēdēja uz apmalēm, krēslos pie savām mājām, pie vienas picērijas stāvēja gara rinda, un mēs izvēlējāmies piesēst Trattoria Donna Carmela. Skan vispazīstamāko itāļu estrādes dziesmu liste, līdz vienā brīdī viens no viesmīļiem izskrien ārā, uzlec uz vienas no kastēm, kas stāv zemē, un sāk dziedāt līdzi mūzikai. Nu kā lai mierīgi sēž?! Rīgā mans ‘’vecais es’’ būtu pakautrējies, bet te negaidot ne mirkli, es biju pielēkusi kājās, dejoju, un dziedu duetā ar šo atraktīvo viesmīli, un tā kādas 3 dziesmas… Un ir tik laba sajūta, jo nejūties dīvaini, bet kā vietējie, un šāda rīcība apkārtējos raisa smaidus un vēlmi pievienoties! Un tūristi, protams, filmē :)

Apkārt Turi plešas raksturīgā Apūlijas ainava — olīvkoki, vīnogulāji un mandeļu lauki, kas maina krāsas līdz ar gadalaikiem. Šī ir vieta, kur joprojām dzīvo patiesais “dolce vita” gars — bez steigas, ar siltu smaidu un īstu dzīves garšu. Ziedošie augļukoki smaržo pēc medus, es nekad līdz šim nebiju ziedos sasmaržojusi medu.

Šobrīd (raksta tapšanas brīdī (2025. g. oktobrī) ir pagājis mēnesis ar mazu astīti kopš pārcelšanās), esmu tikusi tik tālu, ka nedēļu pēc ierašanās biju atradusi nelielu studijas tipa apartamentu vecpilsētā, man ir reģistrēta rezidences adrese (jā, es tiku pie īres līguma (kam bija nepieciešams Codice Fiscale)), Itālijas tālruņa numurs, un esmu tuvu lai saņemtu savu Itālijas ID karti. Tā kā man bija oktobra sākumā jālido uz Sicīliju, kas bija ieplānots nepilnu gadu iepriekš, tad pie šī procesa atgriezīšos mēneša beigās. Paldies maniem Turi draugiem, jo piemēram, lai es varētu izlikt miskastes savākšanai, bija vairāku veidlapu aizpildīšanas process, kur biju priecīga, ka Miks nāca līdzi. Un jā, par valodu. Itāļu valdodu sāku mācīties pagājušā gada septembrī, bet nu tādā laiskā tempā (kā jau nopratāt, aplikācijā Duolingo), jo, pirmkārt, vēlējos, kad esmu tur, varēt vairāk runāt itāļu valodā, otrkārt, ar domu par nākotni, kad tā varētu kļūt par manu ikdienas valodu. Tā kā tā saucamā nākotne pienāca tik ātri, tad šobrīd esmu situācijā, ka jāķeras pie mācīšanās nopietnāk, jo protams, ka ikdienā, mēģinot sarunāties un tulkojot vārdus, daļa no tiem paliek atmiņā, bet man gribās ātrāk iesaistīties pilsētas dzīvē un ikdienā, spējot brīvi komunicēt tās valsts valodā, kurā esmu izvēlējusies dzīvot.

Ja man prasīsi, vai nožēloju savu izvēli, atbilde būs ātra un NĒ. Noteikti nē, jo miljons reižu labāk ir nožēlot to, kas izdarīts, nevis to, ko varēji, bet neizdarīji (lasi, piepildīt sapni). Jo nekad nav tā, ka pienāks kāds ĪSTAIS brīdis, īstais brīdis ir tas, kurā tu izlem darīt. 

Iedrošinu sekot saviem sapņiem, uzdrošināties rīkoties, jo sliktākais, kas var notikt, tev nesanāks, un mēģināsi savādāk. Bet visticmāk, ka sanāks, jo sekojot sapnim savādāk nevar būt. Savā mājaslapā, lai gan tā ir kā web dizaina darbu un foto portfolio, nedaudz rakstu arī par saviem ceļojumiem, tā ka, ja vēlies iedvesmoties, man būs prieks par katru, kam varu, kaut attālināti, raisīt smaidu vai vēlmi kur aizceļot.

Ar siltiem un saulainiem sveicieniem šobrīd no Sicīlijas!

Ragusa Ibla, okt. 2025, Sicīlija

P.S. 2026 - Savu itāļu ID karti saņēmu neilgi pēc atgriešanās no Sicīlijas, esmu pagājušā gadā nomainījusi dzīvesvietu, atkal pārreģistrējusi ''miskasti'' (jaunums, to tagad varēja izdarīt elektroniski), ieguvusi jaunus draugus, izpriecājusies par ziemu, kuras laikā ne reizi neuzvilku cimdus, lēnu garu iekārtoju savu ziedošo puķu dārzu uz jumta terases. Pateicoties draudzenei, esam iekustinājušas viņas ideju un plānu par mākslas galeriju - https://www.galleriaroma53.com/, priecāsimies, ja piesekosi mums. Esmu kļuvusi par blondīni. Un joprojām nenožēloju NEKO! The best decision of my life. Un nē, mana ikdiena nav totāla bezrūpība, bet es dzīvoju savu sapni, nevis par to sapņoju. Un izbaudu katru dienu, mirkli, notikumu. Bet par to jau kādā citā rakstā.

Pat, ja man kaut kas nesanāks, es būšu pamēģinājusi. Cheers!

Gargano, 1. marts, 2026, IT (todien nopeldējos jūrā četras reizes :))