Vai Parīze ir tikai Eifelis, modes nedēļa un bagete?

Droši vien tāda asociācija ir lielākajai daļai, izdzirdot vārdu Parīze. Neesmu bijusi daudzas reizes Parīzē, laikam kādas 9, bet arī man kādreiz šī pilsēta asociējās ar ‘’bezgalīgu romantiku’’ un slaveno dzelzs konstrukciju – Eifeļa torni. Un atzīšos, ka ilgi nebraucu uz Parīzi tieši šīs pārspīlētās romantikas un pārīšu būšanas dēļ, jo negibējās klišejas. Tā nu uz Parīzi devos salīdzinoši vēlu savā ceļojumiem piepildītajā dzīvē, tikai 2015. gadā un ar draudzenēm. 

Un diezgan paradoksāli, bet joprojām neesmu uzbraukusi Eifelī, jo joprojām nešķiet, ka to vajadzētu. Bet kas zin, visam dzīvē savs laiks…

Bet jā, šī brauciena iemesli caur un caur saistīts ar modi. Viens no tiem ir Dolce&Gabbana ceļojošās izstādes “Du Cœur à la Main” (No sirds līdz rokām) apmeklēšana. Nedaudz atkāpjoties laikā, pagājušā vasarā nevarēju visu apvienot un izvēlē starp Dolčes izstādi Milānā un Vincent Peters foto personālizstādi Romā, izšķīros par labu pēdējai, ko nenožēloju ne mirkli (visiem, kuri kaut nedaudz ir ‘’iekšā’’ fotogrāfijā, iesaku viņam piesekot un ja sanāk, apmeklēt viņa izstādes, vincentpetersstudio.com). Bet nu atgriežoties pie ģeniālajiem itāļu dizaineriem – Domenico Dolce un Stefano Gabbana, un viņu izstādes, kas pabijusi Milānā, kā uz nākamo aizceļoja tieši uz Modes meku Parīzi, (Grand Palais, Parīze​ 2025. gada 10. janvāris – 2. aprīlis). Uzreiz nomierināšu tos, kas saskuma, ka izstāde beigusies, labā ziņa ir tā (atcerieties, tā ir CEĻOJOŠĀ), ka no 14. maija līdz 13. augustam izstāde būs Romā. Un kā mēdz teikt, ‘’visi ceļi ved uz Romu’’, jeb to dara AirBaltic uz Šarla de Golla lidostu, reisi ir katru dienu, vai Rynair uz Bovē lidostu (tik jāatceras, ka pēc olimpiskajām spēlēm tagad shuttle autobusa galapunkts ir nevis Port Maillot, bet Saint Denis universitāte, kas šo lidojumu padara nu jau mazāk pievilcīgu kā iepriekš) 2 reizes nedēļā, otrdienās un sestdienās.

Tad nu mazliet ‘’sausās statistikas’’ – izstāde prezentē vairāk nekā 200 augstās modes tērpus un 300 rokām darinātus aksesuārus, tostarp Sicīlijas keramikas un Murano stikla iedvesmotus darbus. Desmit tematiskās telpas atspoguļo Itālijas kultūras bagātību – no operas un baroka līdz folklorai un arhitektūrai. Apģērbi izceļas ar izsmalcinātu mežģīņu izšuvumu un zeltītām aplikācijām.​ Īpašais akcents: izstādes laikā notiek tiešraides demonstrācijas, kurās Milānas ateljē šuvējas demonstrē augstās modes darināšanas procesu, uzsverot amatniecības nozīmi mūsdienu modē. Taču šie vārdi un apzīmējumi nepasaka absolūti neko no tā, kas sagaida ieejot, manā gadījumā, Grand Palais, neskatoties uz to, ka man ir jābildē, jānovēro, jāuzsūc sevī apkārt esošā vizuālā, skaņu informācija, esmu esmu patiesi un absolūti pārsteigta. Un labā ziņā. Jo, būsim godīgi, nu ne visi ir šī modes nama fani, kaut vai tik piekritēji, es tai skaitā, taču izstāde ir kautkas fenomenāls no daudziem aspektiem. Scenogrāfija, dramaturģija – viss ir izcili. Katrs telpas stūrītis šķiet pārdomāts līdz sīkākajai detaļai, radot sajūtu, ka esmu nevis izstādē, bet teatrālā pieredzē, kur mode saplūst ar mākslu un sajūtām. To pastiprina zāļu iekārtojums, kas no vienas otrā pāriet caur melnām samta portjerām, kuras paverot, atklājās nākamais pārsteigums.

Tas nav tikai vizuāls baudījums – tā ir pieredze, kas aizskar arī emocionāli. Manī pamostas dziļāka izpratne par šo modes namu, par tā estētiku un pasaules redzējumu, un, pat ja es neesmu tā piekritēja, pēc šī visa ir neiespējami palikt vienaldzīga…jo…braukšu arī uz Romu, šoreiz bez fotokameras, vienkārši baudīt šo visu acīm, ausīm, un saglabāt atmiņā.

Apmeklētāji tiek iepazīstināti ar modes nama ikoniskajām kolekcijām caur desmit tematiskajām telpām – sākot no baroka, sicīliešu folkloras līdz mūsdienīgai arhitektūrai. Liela uzmanība tiek veltīta detalizētajiem rokdarbiem, piemēram, mežģīnēm, izšuvumiem, rotājumiem un zeltītām detaļām. Izstāde nav tikai par modi – tā iekļauj arī tradicionālās mākslas formas: Murano stiklu, sicīliešu grozu pinumus un mozaīkas. Dolce&Gabbana vēlas uzsvērt saikni starp sirdi (radošumu) un rokām (amatniecību).

Līdzās apģērbiem redzami arī skices, video instalācijas un dokumentāli kadri no dizaina procesa. Apmeklētāji tiek aicināti uztvert modi kā daļu no kultūras un tautas identitātes. Dolce&Gabbana dizaineri ir vairākkārt uzsvēruši, ka modei jāsaglabā “cilvēcīgais pieskāriens” – kvalitāte un dvēsele. Šī ideja īpaši izcelta viņu izstādēs, kur viņi demonstrē, kā idejas pārtop realitātē, uzsverot amatniecības nozīmi un roku darbu modes radīšanā. 

Abi dizaineri bieži ir pauduši, ka viņu mērķis ir iedvesmot un nodot savu kaislību jaunajām paaudzēm, saglabājot autentiskumu un roku darbu nozīmi mūsdienu tehnoloģiju pasaulē. Viņi uzskata, ka modes pamatā ir ne tikai vizuālais izskats, bet arī stāsts, sajūtas un kultūras mantojums. Šī pieeja atspoguļojas arī viņu kolekcijās, kurās tiek izmantoti tradicionāli itāļu amatniecības elementi, piemēram, Sicīlijas keramika un Murano stikls, lai radītu unikālus un emocionāli piesātinātus tērpus. ​

Tādējādi, Dolce & Gabbana uzsver, ka modei jāsaglabā “cilvēcīgais pieskāriens” – kvalitāte un dvēsele, kas izpaužas caur amatniecību, kultūras mantojumu un personīgo stāstu.​

Nākamais pieturas punkts ir ikoniskā Dior Galerija Parīzē – La Galerie Dior (26 Avenue Montaigne, Parīze​). Atvērta 2022. gadā, galerija atrodas Christian Dior vēsturiskajā namā, Maison Dior. Jau ienākot galerijā aizraujas elpa. Viena no iespaidīgākajām daļām ir kāpņu “korsetes spirāle”, kur vairāk nekā 1,800 miniaturizēti modeļi izvietoti kā kolāžas ekpozīcija, un jā, tur bildējas gandrīz visi galerijas apmeklētāji, arī es :).

Atkal mazliet pie ‘’sausās’’informācijas. Šī pastāvīgā izstāžu telpa atrodas Dior modes nama vēsturiskajā galvenajā mītnē. Tā piedāvā ieskatu Kristiana Diora mantojuma un radošuma pasaulē, izceļot zīmola attīstību un ietekmi uz modes industriju.​ Galerijā aplūkojami ikoniski tērpi, aksesuāri, skices un fotogrāfijas, kas ilustrē Dior modes nama vēsturi un radošo procesu. Apmeklētāji var izsekot zīmola evolūcijai un iepazīt tā ietekmi uz mūsdienu modi.​ Tā ir pastāvīga izstāde, kas piedāvā unikālu ceļojumu caur Dior modes nama vēsturi. Telpas iekārtotas kā scenogrāfiski ceļojumi – no Dior dzīvokļa līdz ateljē darbnīcai. Apmeklētāji var apskatīt vairāk nekā 100 oriģinālus tērpus no dažādiem laikmetiem. Redzamas arī modes skices, audumu paraugi, piederumi un fotoarhīvs. Galerija savā ekspozīcijā izceļ Dior piecus radošos direktorus – no Christian Dior līdz Maria Grazia Chiuri. Izstāde parāda ne tikai modi, bet arī Dior ietekmi uz kino (ir iespēja noskatīties filmu kadrus, kur izmantoti kuturjē radīties tērpi), mākslu un sabiedrību.

Runājot par filmām, vai atcerieties, dažus gadus atpakaļ pie mums izrādīja Mrs. Harris Goes to Paris? Filmā galvenais stāsta varonis, ja tā var teikt, ir Dior modes nams. Filmā redzamais modes skates sākuma kadrs nav izvēlēts nejauši – tas atklāj Christian Dior leģendāro “Bar Suit” no 1947. gada, tērpu, kas kļuva par “New Look” simbolu un vienlaikus izrādīja pasaulei Dior jauno modes vīziju. Baltā jaciņa ar uzsvērti šauru vidukli un plati kuplie melnie svārki liek aizturēt elpu – gan filmā, gan modes vēsturē. Šī filmas aina ir unikāla ar to, ka tā ir tērpa precīza rekonstruēšana – dizainere Jenny Beavan sadarbojās ar Dior arhīvu glabātājiem, lai tērps būtu autentisks gan siluetā, gan faktūrā. Rezultāts ir ne vien cieņas apliecinājums Dior mantojumam, bet arī kinematogrāfisks komentārs par modes spēku – spēju iedvesmot, pārsteigt un aizraut, pat pēc vairāk nekā 70 gadiem. 

Oriģinālais “Bar Suit” tika prezentēts Dior debijas kolekcijā “Corolle” 1947. gada februārī un uzreiz tika nodēvēts par "modi, kas atdeva sievietēm viņu siluetu". Tajā laikā tas bija radikāls – piedāvājot sievišķību, greznību un dramatismu pasaulē, kas vēl dzīvoja kara taupības režīmā.

Pārvietojoties starp zālēm ir viegli zaudēt laika izjūtu, jo informācijas ko uztvert ir tik ārkārtīgi daudz, ka ir jāizvēlas, uz ko koncentrēt savu uzmanību. Arī es šo izstādi apmeklēju jau otro reizi (pirmajā apzināti devos bez fotokameras) Ir iespēja vērot reāla produkta tapšanu

Noteikti iesaku, ja nav preses kartes, vai kādu citu priekšrocību, nepaļauties uz to, ka biļetes dabūsiet garām ejot, jo uz galeriju tās ir izpirktas ļoti laicīgi uz priekšu, www.galeriedior.com/en, ja plāno Parīzes apmeklējumu, un vēlies nokļūt šeit, vispirms apskaties, vai ir pieejamas vietas, un tad pirkt aviobiļetes, lai nesanāk vilšanās.

Un trešais lielais ‘’valis’’, jeb modes izstāde Luvrā – “Louvre Couture. Objets d’art, objets de mode”, Luvras muzejs, apskatāma līdz 21. jūlijam. 

Luvras muzejs pirmo reizi savā vēsturē ir pilnībā veltījis telpu modei – notikums, ko nekādi nevarēju palaist garām. Izstāde mani patiesi pārsteidza ar savu ideju – apvienot vēsturiskās mākslas šedevrus ar mūsdienu augsto modi. Apmēram 100 tērpi (ja precīzi, tad 99) un aksesuāri no 45 modes namiem, tostarp Chanel, Balenciaga, Yohji Yamamoto, Dolce & Gabbana, Mugler, Comme des Garçons un Dior, bija izvietoti tieši blakus Luvras gleznu un skulptūru kolekcijām. Daži no tērpiem esot radīti speciāli šai izstādei. Brīžiem jutos kā tādā treasure hunting spēlē, tērpi brīžiem tik ļoti ‘’saplūda’’ar mākslas darbiem, ka dažas zāles apriņķoju vairākas reizes. Un tikai nesen, rakstot šo rakstu, sapratu, ka aiz noguruma skaistāko daļu, kas izvietota Napoleona III apartamentos, (kas ir vienas no greznākajām un vismazāk apmeklētajām Luvras telpām) nemaz neapskatīju (gandrīz vai jābrauc vēlreiz…).

Man visvairāk patika tas, ka šī nebija vienkārši modes parāde – katrs tērps bija kā dialogā ar kādu mākslas darbu, laikmetu vai stilu. Bija sajūta, ka mode un māksla sarunājas savā starpā, atklājot, cik cieši tās viena otru ietekmē. Izstādes dizains bija fascinējošs – par scenogrāfiju bija parūpējusies Nathalie Crinière, kura veidojusi arī Dior galeriju. Viņas radītā telpa bija pārdomāta, harmoniska un ļāva justies kā starp divām pasaulēm – pagātnes un tagadnes.

Šī izstāde lika man paskatīties uz modi no cita skatpunkta – ne tikai kā uz estētisku izvēli vai trendu, bet kā uz mākslas formu ar līdzvērtīgu kultūras nozīmi. Tā noteikti ir pieredze, ko ieteiktu ikvienam – ne tikai modes entuziastiem, bet arī mākslas un kultūras mīļotājiem. 

Ko vēl es ieteiktu? 

Ja esi labas džeza mūzikas mīļotāja, noteikti iesaku apmeklēt Parīzes vecāko klubu - Le Bal Blomet. No maija līdz oktobrim ir atvērta terase muzikālajam kuģītim Peniche Marcounet (peniche-marcounet.fr/en/), kur regulāri uzstājas izcili mūziķi.

Ja gribi apmeklēt kādu šovu, tad tas ir Crazy Horse Paris! Lai arī dibināts vēlāk nekā vairumam pazīstamais Mulēnrūžas šovs, izceļas ar nereāli kvalitatīvu (vispār man šis vārds uzdzen drebuli, bet savādāk nav iespējams pateikt), IZCILU un gaumīgu performanci. Un jā, tas ir erotisks, bet ārkārtīgi māksliniecisks šovs ar uzsvaru uz gaismas spēlēm un horeogrāfiju (daudzus gadus darbojos radošajās industrijās, sēdēju un pieķēru sevi, ne tikai baudot mūziku un uzstāšanos, bet mēģinot saprast KĀ gaismu mākslinieks spēj panākt to ko spēj…uz kaila ķermeņa, un ka tas viss kopā izskatās tik eleganti). Arī tur biļetes diezgan bieži ir jau laicīgi izpirktas, tā, ka, ja vēlies piedzīvot kreizī vakaru, rezervē vietas iepriekš. 

Gelato no Amorino, instagramīgais Pink Mamma restorāns, ja tiec uz jumta stāvu, pavisam super (iepriekš rezervēt obligāti, ja negribi stāvēt rindā), sarīko sev pikninku Parc des Buttes-Chaumont, nebaidies ļaut sev būt nedaudz bērnišķīgai, un izbrauc ar karuseli pie Eifeļa torņa, ir tik daudz mazo prieka mirkļu. Gandrīz vienmēr aizeju uz Palais Gallier, arī šobrīd, līdz pat oktobrim tur skatāma izstādes Fashion on the Move trešā, noslēdzošā, daļa.

Palais de Tokyo - viens no lielākajiem laikmetīgās mākslas centriem Eiropā. Vienmēr piedāvā inovatīvas, reizēm pat "trakas" instalācijas. Lieliski, ja vēlies redzēt kaut ko ārpus klasikas. Vasarā elegantas kafejnīcas, kurās var baudīt pēcpusdienas kokteili vai pusdienas ar skatu uz Eifeļa torni, un justies piederīgai Art Deko laikmetam.

Musée Yves Saint Laurent (apmeklēt PIRMS Dior, lai nejauši nepārņem neliela vilšanās sajūta - atzīšos, man pavisam pavisam nedaudz tā bija iepriekšējā reizē). Mazs, elegants muzejs ar mainīgām izstādēm, kas ļauj ieskatīties dizainera pasaulē un skatīt viņa oriģinālos skiču blokus, kleitas, darbnīcu, sajust Parīzes savrupnamu šarmu un greznību. (Šobrīd slēgts līdz 2027.g.).

Fête de la Musique (šogad 21. jūnijā), kad visa Parīze kļūst par vienu milzīgu skatuvi — no klasiskās mūzikas līdz tehno. Pilnīgi bez maksas (pilnīgi neticami, vai ne?!). Vienkārši klīsti pa rajoniem un klausies.

Paris Plages (jūlijs – augusts), kad Sēnas krastos tiek izveidotas "pilsētas pludmales", kultūras pasākumi, open-air kino, koncerti. Lieliski vakara chill-out brīžiem.

Atelier des Lumières - Imersīva digitālā mākslas pieredze, un iespaidu ziņā nevar salīdzināt ar mums Rīgā pieejamo. Ja esat šovasar Parīzē ar bērniem, alternatīva Disnejlendai ir ‘’Mazais princis’’ (līdz 6. jūlijam), pieaugušajiem mākslas mīļotājiem patiks Pikaso, ko iespējams apmeklēt līdz 29. jūnijam. 

South Pigalle - mazāk tūristu nekā pie Montmartras, bet pilns ar stilīgiem bāriem, neo-bistro, un nelieliem atelier. Musée de la Vie Romantique – mazs, paslēpts muzejs ar dārzu, kafiju un romantismu literatūrā un mākslā (diemžēl līdz 2026. gadam slēgts, bet paturi prātā nākotnei).

Ja gribās ko savādāku apskatīt  – Galerie Wallworks – urban art un grafiti galerija. Ateliers d’artistes de Belleville – vasarā ir atvērto darbnīcu dienas, kur vari apciemot māksliniekus tieši viņu studijās (7.jūnijā Baltās naktis, galerija no 20.00 līdz 1.00 naktī atvērta). Le Pavillon des Canaux – mājīga kafejnīca-bārs pie kanāla, ar istabām kā mājās (var sēdēt vannā, strādājot pie sava laptopa..).

Par naktsmājām, izvēlos 2 variantus, vasarās labprāt īrēju stilīgus apartamentus pie kanāla, no francūža, ar ko iepazināmies, kad vienā vasarā ar draudzeni, dienu pirms izbraukšanas no Doviļas nobukojām caur AirBnb (lielāko daļu ceļojumu tieši tur tiek meklētas mājas), vai no forša latviešu pāra, kas nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem, un izīrē dzīvokļus Parīzē -  Agnese un Andreja (IG @rent.apartment.in.paris). Vienmēr ar garantiju par labu sagaidīšanu, droši, dzīvokļi labos rajonos.

Jebkurā gadījumā, es ieteiktu, neskriet, jo mūsdienās uz Parīzi aizbraukt var tūkstošreižu vienkāršāk un biežāk nekā manos jaunības gados. Parīzi nevajag ‘’apskriet’’ un savākt visvairāk km dienā, Parīzi vajag sajust, vērot, ļauties. Paņemt noisette, glāzi vīna, sēdēt ielas kafejnīcā un uzsūkt sevī pilsētas ritmu, vērot parīziešus un uz mirkli būt savējai pilsētā. 

Au revoir, mon cher Paris!

Žurnāla redakcijā raksts publicēts 2025.g. jūnija Lilita numurā.

Manu portretu foto: Ieva Lazdiņa